1Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nav iespējams, ka apgrēcība nenāktu; bet bēdas tam, caur ko tā nāk! 2Labāk tādam būtu, ja viņam uzkārtu kaklā dzirnakmeni un iemestu jūrā, nekā viņš apgrēcina vienu no šiem mazajiem. 3Pielūkojiet paši sevi! Ja tavs brālis grēko pret tevi, pamāci viņu! Bet ja tas to nožēlo, piedod tam! 4Un ja viņš septiņas reizes dienā grēkotu pret tevi un septiņas reizes grieztos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, tad piedod tam!

5Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mūsu ticību! 6Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu šim zīdtārpu kokam: izraujies un pārstādies jūrā, tad tas jums paklausītu.

7Bet kurš no jums, kam ir kalps, arājs vai gans, kad tas pārnāks no lauka, sacīs viņam: tūlīt nāc un sēdies pie galda? 8Vai viņš tam neteiks: pagatavo man ēdienu un apjoz priekšautu, un apkalpo mani, kamēr es ēdīšu un dzeršu; un pēc tam tu ēdīsi un dzersi. 9Un vai viņš izsaka pateicību tam kalpam, ka tas darīja to, ko tam pavēlēja? 10Es nedomāju. Tā arī jūs, kad izpildīsiet visu, kas jums uzdots, sakiet: Mēs esam nederīgi kalpi, mēs darījām to, ko mums vajadzēja darīt.

11Un, ejot uz Jeruzalemi, notika, ka Viņš gāja caur Samarijas un Galilejas vidieni. 12Un kādā miestā ieejot, Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīrieši, kas apstājās notālēm. 13Un paceltā balsī sacīja: Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums! 14To ieraudzījis, Viņš sacīja: Ejiet un parādieties priesteriem! Un notika, ka, tiem ejot, viņi kļuva tīri. 15Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš izdziedināts, griezās atpakaļ un skaļā balsī godināja Dievu, 16Un nokrita uz sava vaiga pie Viņa kājām, un pateicās; un tas bija samarietis. 17Bet Jēzus atbildēja un sacīja: Vai desmit nekļuva veseli? Kur ir deviņi? 18Nav neviens atradies, kas būtu atgriezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks. 19Un Viņš tam sacīja: Celies un ej, jo tava ticība tev palīdzējusi!

20Bet farizeji jautāja Viņam: Kad nāks Dieva valstība? Viņš tiem atbildēja un sacīja: Dieva valstība nenāk redzamā veidā. 21Un arī neteiks: Lūk, še ir, vai, lūk, tur ir, jo, lūk, Dieva valstība ir jūsos pašos.

22Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Nāks dienas, kad jūs alksiet redzēt vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsiet. 23Un jums sacīs: Lūk, še ir, un, lūk, tur ir! Neejiet tur un nesekojiet tam! 24Jo kā zem debesīm uzliesmojis zibens apspīd to, kas zem debesīm ir, tā būs Cilvēka Dēls savā dienā. 25Bet vispirms Viņam daudz vajag ciest un no šīs cilts atmestam kļūt. 26Un kā tas bija Noasa dienās, tā tas būs arī Cilvēka Dēla dienās. 27Tie ēda un dzēra; precēja sievas un izdeva pie vīra līdz pat tai dienai, kad Noass iegāja šķirstā; un tad nāca ūdensplūdi un iznīcināja visu. 28Tāpat, kā tas notika Lata dienās: ēda, dzēra, pirka un pārdeva, stādīja un būvēja; 29Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, lija uguns un sērs no debesīm un iznīcināja visus. 30Gluži tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls. 31Ja kāds tanī stundā būs uz jumta, bet viņa lietas - namā, tas lai nekāpj zemē tās paņemt, un ja kas tīrumā, tas lai neatgriežas atpakaļ! 32Pieminiet Lata sievu! 33Kas savu dzīvību centīsies glābt, tas to pazaudēs, bet kas to pazaudēs, tas to atgūs. 34Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā: vienu uzņems, bet otru atstās. 35Divas kopā mals: vienu uzņems un otru atstās; divi būs tīrumā: vienu uzņems un otru atstās. 36Tad mācekļi jautāja Viņam, sacīdami: Kur, Kungs? 37Viņš tiem sacīja: Visur, kur miesa, salasās arī ērgļi.