Sv. Lūkass 1 Latvian New Testament
Sv. Lūkass 1
Latvian New Testament
1Jau daudzi mēģinājuši uzrakstīt nostāstus par notikumiem, kas risinājušies mūsu vidū. 2Kā tos mums notēlojuši tie, kas sākumā paši redzējuši un bijuši vārda kalpi, 3Tā iedomājos, visu no sākuma pamatīgi izpētot, tev, viscienīgākais Teofil, pēc kārtas uzrakstīt, 4Lai tu pārliecinātos tās mācības patiesībā, kurā tu esi mācīts.

5Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds Abijas kārtas priesteris, vārdā Zaharijs, un viņa sieva, vārdā Elizabete, no Ārona cilts. 6Bet abi viņi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus. 7Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga; un abi bija veci gados.

8Un notika, ka viņš savureiz pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, 9Un viņam, pēc priestera paražas lozējot, bija jāiet Kunga svētnīcā kvēpināt; 10Un visi daudzie ļaudis ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā. 11Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, stāvot kvēpināšanas altāra labajā pusē. 12Un Zaharijs, to redzēdams, izbijās, un viņu pārņēma bailes. 13Bet eņģelis sacīja viņam: Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta: tava sieva Elizabete dzemdēs tev dēlu un tu nosauksi viņu vārdā Jānis. 14Un Tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. 15Jo viņš būs liels Kunga priekšā; vīnu un reibinošus dzērienus viņš nedzers; un Svētais Gars viņu piepildīs jau mātes miesās. 16Un daudzus Izraēļa bērnus viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva. 17Un tas ies viņa priekšā Elija garā un spēkā, pievērsdams tēvu sirdis bērniem un neticīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam paklausīgu tautu.

18Un Zaharijs sacīja eņģelim: Kā lai es to zinu? Jo es esmu vecs, un mana sieva arī gados. 19Un eņģelis viņam atbildēja un sacīja: Es esmu Gabriels, kas stāv Dieva priekšā, un es esmu sūtīts, lai tev to sacītu un tev pasludinātu šo prieka vēsti. 20Un, lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, tāpēc ka tu neticēji maniem vārdiem, kas savlaicīgi piepildīsies.

21Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, kāpēc viņš kavējas svētnīcā. 22Bet viņš iznācis nevarēja tos uzrunāt; un tie noprata, ka viņš dievnamā redzējis parādību. Un viņš māja tiem un palika mēms. 23Un notika, ka izbeidzās viņa kalpošanas laiks; un viņš aizgāja savās mājās.

24Bet pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un nerādījās piecus mēnešus, sacīdama: 25Tā Kungs mani svētījis; Viņš izraudzījis šīs dienas, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā.

26Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu, kas saucās Nācarete. 27Pie jaunavas, kas bija saderināta Dāvida cilts vīram, kam vārds bija Jāzeps; un jaunavas vārds bija Marija. 28Un eņģelis, ienācis pie viņas, sacīja: Esi sveicināta, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi; tu esi svētīta starp sievietēm. 29To izdzirdusi, tā iztrūkās no viņa valodas un domāja: kas tā par sveicināšanu? 30Bet eņģelis viņai sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. 31Lūk, tu kļūsi grūta miesās un dzemdēsi Dēlu, un nosauksi Viņu vārdā Jēzus. 32Un Viņš būs liels un sauksies Visaugstākā Dēls, un Dievs Kungs dos Viņam tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, 33Un Viņa valstībai nebūs gala. 34Bet Marija sacīja eņģelim: Kā tas var notikt, jo es vīra nezinu? 35Un eņģelis atbildēja un sacīja viņai: Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas no tevis dzims, sauksies Dieva Dēls. 36Un, lūk, tava radiniece Elizabete, kuru sauc par neauglīgo, savā vecumā ieņēma dēlu un staigā sestajā mēnesī. 37Jo Dievam neviena lieta nav neiespējama. 38Bet Marija sacīja: Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Un eņģelis no viņas aizgāja.

39Bet Marija, tanīs dienās cēlusies, steigšus aizgāja kalnos, jūdu pilsētā. 40Un viņa, iegājusi Zaharija namā, sveicināja Elizabeti. 41Un notika, ka Elizabetei, Marijas sveicināšanu dzirdot, bērniņš priecīgi sakustējās viņas miesās; un Elizabete piepildījās Svētā Gara; 42Un viņa skaļā balsī sauca un sacīja: Tu esi svētīta starp sievietēm, un svēts ir tavas miesas auglis! 43Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44Jo, lūk, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš līksmībā sakustējās manās miesās. 45Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis.

46Un Marija sacīja: Augsti slavē Kungu mana dvēsele.

47Un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā,

48Jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones pazemību; lūk, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes,

49Jo Varenais lielas lietas manī darījis; un svēts ir Viņa vārds.

50Un viņa žēlsirdība paliek paaudžu paaudzēs tiem, kas Viņa bīstas.

51Viņš parādīja varu ar savu elkoni, izklīdinādams lepnos savā sirdsprātā.

52Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos.

53Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā.

54Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli, atminējies savu žēlsirdību,

55Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa pēctečiem mūžīgi.

56Bet Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās.

57Bet Elizabetei pienāca laiks dzemdēt; un viņa dzemdēja dēlu, 58Un viņas kaimiņi un radi, izdzirduši, ka Kungs viņai parādījis savu žēlastību, priecājās līdz ar viņu.

59Un notika, ka astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un sauca to viņa tēva vārdā: Zaharijs. 60Un viņa māte atbildēja un sacīja: Nekādā ziņā, bet viņš sauksies Jānis. 61Un tie sacīja viņai: Taču nav neviena tavos rados, kas sauktos šinī vārdā. 62Bet tie māja viņa tēvam, kā tas vēlētos viņu saukt. 63Un viņš pieprasīja galdiņu un rakstīja: Viņa vārds ir Jānis. Un visi brīnījās. 64Un te atdarījās viņa mute un mēle; un viņš runāja, godinādams Dievu. 65Un bailes pārņēma visus viņu kaimiņus; un visas šīs ziņas izpaudās visā Jūdejas kalnājā. 66Un visi, kas to dzirdēja, paturēja to savā sirdī, sacīdami: Kā jums šķiet, kas būs šis bērns, jo Dieva roka ir ar viņu?

67Un Zaharijs, viņa tēvs, Svētā Gara piepildīts, pravietoja, sacīdams:

68Godināts lai ir Kungs, Izraēļa Dievs, jo Viņš ir apmeklējis savu tautu un devis tai pestīšanu;

69Un Viņš mums pacēla pestīšanas ragu pār sava kalpa Dāvida namu;

70Kā Viņš runājis ar savu svēto praviešu muti, kas no mūžības;

71Ka Viņš mūs atpestīs no mūsu ienaidniekiem un visu to rokām, kas mūs ienīst;

72Lai pierādītu žēlsirdību mūsu tēviem un atcerētos savu svēto derību.

73Zvērestu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam un dod mums,

74Lai mēs, izglābti no savu ienaidnieku rokām, bezbailīgi Viņam kalpotu

75Svētumā un taisnībā Viņa priekšā visās mūsu mūža dienās.

76Un tevi, bērniņ, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi Kunga vaiga priekšā sagatavot Viņam ceļu,

77Lai dotu pestīšanas atziņu Viņa ļaudīm to grēku piedošanai

78Mūsu Dieva sirsnīgās žēlsirdības dēļ, ar kuru Auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,

79Lai apgaismotu tos, kas tumsībā un nāves ēnā sēd, un virzītu mūsu kājas uz miera ceļu.

80Un bērns auga, un stiprinājās garā, un palika tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāstājās Izraēļa priekšā.



Latvian New Testament -- The electronic edition comes from Sergej A. Fedosov's Slavic Bible for Windows (http://come.to/sbible)

Bible Hub

Mark 16
Top of Page
Top of Page